Lenss Ārmstrongs Opras Vinfrijas šovā
Foto: Scanpix

Intervija notika vienlaidus, vienkārši tika pārraidīta divās atsevišķās pārraidēs. Ārmstronga atzīšanās pirmā daļā lasāma šeit. Tās ierakstu televīzijā vērojuši 3,2 miljoni skatītāju.

Vai Jūs jūtaties apkaunots?
Protams. Kā arī es jūtos pazemots. Tās ir nepatīkamas sajūtas.
Kurš bija tas brīdis, kas kurš satricināja Jūs visvairāk un piespieda paraudzīties realitātei acīs?
Es teiktu, ka tas bija trešdien. Saņēmu zvanu no „Nike”. Bet tas nav vispazemojošākais mirklis, līdz tam es vēl tikšu. „Nike” pavisam vienkārši pateica, ka viņi vairs nepiedalās. Bet pēc viņiem sekoja arī visi pārējie šāda veida zvani, no „Trek”, no „Giro”, no „Anheuser-Busch”.
Tajā pašā dienā?
Pāris turpmākajās dienās. Visi atkāpās no manis. Bet tas nebija vissmagākais brīdis, lai arī noteikti ne izpriecu laiks.
Bet kā tas Jūs iespaidoja?
Ziniet, mans perfektais pasaku stāsts beidzot bija izgājis ārpus kontroles, kas iepriekš bija man rādījies ļaunākajos murgos. Taču zemapziņā es sapratu, ka visi sponsori atkāpsies no manis. Taču nebiju domājis, ka tā rīkosies arī „Livestrong” organizācija. Un tas bija vissmagākais un zemākais punkts visā šajā stāstā. Turklāt šoreiz saņēmu divus zvanus – pirmajā, es atkāpos no priekšsēdētāja amata, taču paliku valdē. Paliku iesaistīts. Taču ar to nebija gana mūsu atbalstītājiem, tādēļ pēc pāris nedēļām sekoja otrs zvans: „Un būtu labi, ja tu atkāptos pa visam.” Turklāt tas nebija domāts tā, ka „Livestrong” mani izsviež ārā, bet gan ar domu, ka man pašam jāapsver doma paiet malā no šīs organizācijas. Un šis... neviens no maniem bērniem nav teicis: „Tēt, ej prom.” Neviens no draugiem nav teicis: „Lens, tevi vairs nevajag.” Šī organizācija bija kā mans paša bērns, tādēļ pašam pieņemt lēmumu par atkāpšanos no tās bija ļoti smagi.
No visa, kas ar jums noticis šās dopinga lietas laikā, vai tas bija vissmagākais?
Viszemākais, jā.
Vai „Livestrong” var turpināt veiksmīgu darbību arī bez jūsu lieliskā dzīvesstāsta?
Noteikti ceru, ka jā.
Vai esat domājis, ka tieši aizliegto vielu lietošana var būt atbildīga par vēža attīstību Jūsu ķermenī?
Neesmu gan. Tiesa, neesmu jau arī ārsts, kā arī neesmu sastapis ārstu, kas būtu ko tādu apgalvojis. Vismaz ne man personiski.

Šajā brīdī Opra pievēršas video, kurā Ārmstrongs 2005. gadā izsakās, ka viņu neinteresē nauda, bet gan tikai simtiem miljonu cilvēku atbalsts, nekas cits. Opra paskatās uz Lensu, nosakot „Nu, vecīt!” (C`mon, dude!). Jebkādi jautājumi šeit ir lieki.

Vai uzskatāt, ka esat Deividam Velšam parādā atvainošanos, kurš 13 gadus ir darbojies pētījis šo dopinga stāstu?
Es Deividam atvainotos.
Daudzi cilvēki uzskata, ka esat šai intervijai piekritis, jo vēlaties atgriezties sportā.
Jūs man vaicājat, vai vēlos? Un kā vēl! Es esmu sportists. Ar to esmu nodarbojies visu manu dzīvi, un man tas patīk. Ja es būtu... (pauze), bet nedomāju, ka būs iespējama mana atgriešanās sportā.
Jūs vēlētos piedalīties riteņbraukšanas sacīkstēs?
Ne jau „Tour de France”, taču ir daudzas citas lietas, ko es varētu darīt, bet nedrīkstu. Taču ja būtu iespēja, vai vēlētos piedalīties, piemēram, Čikāgas maratonā, kad man būs 50 gadi? Jā, es to vēlētos. Bet nedrīkstu. Patiešām nespēju Jums melot, es atdotu daudz par iespēju atkal būt sacensību gaisotnē, lai arī šis nav iemesls, kādēļ piekritu intervijai.
Zinu, ka tā nebūs populāra atbilde, taču domāju, ka arī esmu to pelnījis (piedalīties). varbūt ne tagad, taču ja paskatāmies uz situāciju no malas, ja paskatāmies uz kultūru, sportu un citiem sodiem, tad es teiktu, ka esmu pelnījis piedalīties sacensībās. Ja būtu iespēja atgriezties laikā, kad viss dopinga skandās vēl tikai sākās, es teiktu: „Labi, es apmainu savu stāstu pret sešu mēnešu diskvalifikāciju, tas ir sods, ko cilvēki saņem.”
Sods, ko saņem citi cilvēki.
Ko saņem visi! Tagad sanāk, ka man piespriests nāves sods, bet citiem...
Ar nāves sodu Jūs domājat nepiedalīšanos sporta sacensībās.
Nepiedalīšanos nekur. Gan nesaku, ka tas ir negodīgi, taču uzskatu, ka tas ir atšķirīgi no citiem pieķertajiem.
Bet vai Jūs uzskatāt, ka esat saņēmis pēc nopelniem? Pēc visa ilgā laika, ko pavadījāt, stāstot, ka visa pasaule sazvērējusies pret jums?
Protams. Esmu pelnījis tikt sodīts. Tikai neesmu drošs, ka esmu pelnījis nāves sodu.
Vai bija Jums tuvi cilvēki, kas zināja par notiekošo? Kuri vēlējās, lai Jūs izbeigtu šo visu? Pārtrauktu melot. Pārtrauktu lietot.
Protams.
Vai bija kāda iespēja, ka viņi varētu Jūs atturēt?
Droši vien, ka nē. Ja es varētu nosaukt vienu vārdu, tā būtu Kristina (Ārmstronga iepriekšējā sieva). Viņa ir ļoti gudra sieviete, ļoti jūtīga. Viņa tic godīgumam un patiesībai, tic, ka godīgums spēj atbrīvot cilvēku. Viņa varbūt uz notiekošo skatās no daudz reliģiskāka skatupunkta kā es, taču tam nav nozīmes. Mums ir trīs kopīgi bērni, kuri ir pelnījuši patiesību un tēvu, kurš ir pazīstams kā cilvēks, kas stāstījis patiesību.
Tātad vēlāk Jūs atgriezāties tīrā un godīgā sportā. Kādas bija Jūsu sajūtas, „Tour de France” finišējot trešajam? Jums, kurš pieradis visu laiku uzvarēt.
Es necerēju būt trešais. Paredzēju, ka uzvarēšu, kā jau vienmēr. Taču beigās man nācās atzīt, ka, lai arī biju darījis visu treniņos iespējamo, šeit ir divi čaļi, kas gluži vienkārši ir labāki par mani.
Lūks (Ārmstronga dēls) ir 13 gadus vecs. Dopinga baumas Jums seko visu viņa dzīvi, un Jūs dzirdējāt, ka Lūks Jūs aizstāvot. Ko Jūs viņam teicāt?
Es teicu: „Klausies, ir bijis daudz baumu par tavu tēti. Par manu karjeru, runas, vai es esmu lietojis dopingu vai neesmu. Turklāt vienmēr esmu to noliedzis, vienmēr esmu bijis skarbs un izaicinošs par šo tēmu. Jūs visi to redzējāt, un tādēļ arī laikam tik ļoti ticējāt, kas to visu padara vēl nožēlojamāku.” Un jā, tad es Lūkam teicu, (šajā brīdī Ārmstrongs ietur nelielu pauzi, lai savaldītu asaras un nomierinātos), teicu: „Lūk, vairs neaizstāvi mani! Nevajag!”
Kā viņš to uztvēra?
Lūks bija apbrīnojami mierīgs un nosvērts. Viņš teica: „Hei, es mīlu tevi. Tu esi mans tētis. Šis to nemainīs.” Es savukārt gaidīju – nu, vienmēr jau kaut kas tiek gaidīts.
Vai Jūs cerat, ka ar šo atzīšanos Jūsu mūža diskvalifikācija varētu tikt atcelta?
Egoistiski – jā. Reālistiski gan nedomāju, ka tas var notikt, un man būs ar to jāsadzīvo.
Cilvēki tomēr runā un apspriež Jūsu motīvus, kāpēc Jūs šeit esat un kāpēc šobrīd to visu stāstāt. Ko Jūs sagaidāt vai uz ko cerat iegūt no šīs atzīšanās?
Mans lielākais ieguvums būs manu bērnu labklājība. Viņiem nav jāsadzīvo ar manām kļūdām un izdarībām, tas gluži vienkārši nav godīgi. Turklāt šī diskusija par dopingu atmiņā paliks visu laiku. Viss, ko šobrīd darām, pat mans muļķīgais „tvīts” ar septiņiem dzeltenajiem krekliņiem, tas viss nekur nepazudīs. Tādēļ man bija jānostāda lietas to pareizajās vietās brīdī, kad mani bērni uzsāk paši savas, patstāvīgas dzīves.
Kāda ir bijusi šo notikumu finansiālā cena? Vai Jūs esat zaudējis visu?
Esmu zaudējis gandrīz visus nākotnes ieņēmumus.
Un emocionāli?
Mēs varam paskatīties uz to dienu vai divām, kad cilvēki novērsās no manis. Jūs vaicājāt par cenu, es varu nosaukt skaitli. Tā bija 75 miljonus (dolāru) vērta diena. Tas viss ir prom un vairs neatgriezīsies.
Mēs visi zinām, ka cilvēkiem patīk slavas apvītu personu atgriešanās stāsti. Vai Jūs plānojat atgūties?
Nezinu, nezinu. Un man jāatkārtojas, ka joprojām nezinu, kā beigsies pašreizējā situācija, taču esmu apradis ar šo domu. Dziļi nožēloju, ko esmu izdarījis. Varu to atkārtot kaut vai tūkstoš reižu, taču droši vien vēl nebūs pietiekami. Bet Jūs vaicājat, vai es varētu atgriezties?
Es neinteresējos tik daudz par Jūsu atgriešanos sportā kā par to, kas notiks ar Jums kā cilvēku. Vai šobrīd esat labāks cilvēks kā pirms notikušā? Vai esat ko mācījies?
Bez šaubām, protams. Taču šī nav pirmā reize manā mūžā. Domāju, ka esmu gudrāks arī pēc slimības izārstēšanas, bet nogāju no ceļa... Ir jau viegli sēdēt šeit un teikt, ka nu esmu gudrāks, labāks un citādāks. Taču svarīgi ir nenoiet no ceļa vēlreiz, un to varu kontrolēt tikai es. Tas būs lielākais izaicinājums manā dzīvē, proti, atkal nepaslīdēt un neaizmirst manus šā brīža mērķus.
Grandiozs stāsts. Taču kāda ir šā stāsta morāle?
Man nav atbildes. Es varu atskatīties uz visu, ko esmu izdarījis – krāpšanās, melošana, cilvēku terorizēšanu par patiesības teikšanu. Protams, tās nav lietas, ko mēs mācam bērniem, taču tā būtu stāsta morāles pašsaprotamā puse. Cita lieta ir tas, ka priekš manis tās bija uzvaras, pieķeršana un viss pārējais. Taču bija arī citi cilvēki, un mans visaugstākais noziegums ir nodevība pret cilvēkiem, kuri mani atbalstīja, ticēja un saņēma melus.
Es ceru, ka morāle ir tāda, ka patiesība jūs atbrīvos.

Lai arī Ārmstrongs pieteicis savu atzīšanos kā godīguma un atklātuma paraugu, viņa argumentos tomēr manāmi diezgan plati caurumi, kurus pamanījuši diezgan daudzi.

"Viņš nenosauca vārdus. Viņš neatklāja savus palīgus, nonosauca amatpersonas, kuras viņu atbalstīja," izsakās WADA prezidents Džons Fehijs.

Francijas Anti-Dopinga aģentūras iepriekšējais vadītājs Pjērs Bordrijs norādījis, ka Ārmstrongs dodas pareizajā virzienā, taču pārāk lēnu un lēni. Līdzīgi arī IOC viceprezidents Tomass Bahs domā, ka Ārmstronga atzīšanās ir solis uz pareizo pusi, taču diemžēl pārāk mazs un novēlots. Bet Treviss Tigarts, kurš vadīja izmeklēšanu pret Ārmstrongu, norāda, ka "ja viņš ir patiess savā vēlmē izlabot pagātnes kļūdas, viņam jāsniedz pilna un konkrēta liecība par tā laika notikumiem."

Vēl kritiskāks savos izteikumos bija bijušais riteņbraucējs Kristofs Bassons: "Viņš neizrādīja nekādas emocijas, pat runājot par savu nožēlu. Manā uztverē viņa teiktajā vienmēr ir daļa melu, un viņš tagad daļēji atzīstas tikai tādēļ, lai nevajadzētu atzīties pavisam." Viņam piekrīt arī īru žurnālists Deivids Velšs, kurš pieminēts arī intervijā un bijis viens no galvenajiem Ārmstronga apsūdzētājiem: "Viņam jānosauc vārdi. Ārmstrongs droši vien ir lielākais krāpnieks, kāds vien bijis sportā."

Līdzīgās domās ir arī tenisists Novaks Džokovičs: "Viņam ir jācieš par saviem meliem. Tas ir apkaunojums visam sportam, ka ir tādi atlēti kā viņš."

Izmantotie resursi:
Lance Armstrong interview reaction: More...